Burbulis

2005.g. Buša administrācija nozīmē jaunu NASA preses sekretāru – komunikācijai ar sabiedrību. Pēc trīs dienām preses sekretārs, pēc NASA zinātnieku pieprasījuma, tiek atlaists. Iemesls: viņš nomainījis līdz šim lietoto terminu „Lielais Sprādziens” ar terminu „Lielā Sprādziena teorija.”

Kas tur tik briesmīgs? NASA paskaidrojums: „Visām mūsu hipotēzēm ir tik daudz pierādījumu, ka tās jāuzskata par faktiem. Ir lietas, kuras nedrīkst apšaubīt. Mūsu hipotēžu apšaubīšana populārajā literatūrā var kaitēt jaunatnei.”

Ak šitā? Līdz šim biju domājis, ka nedrīkst apšaubīt tikai Evolūcijas Teoriju. Izklausās neticami. Zinātne runā gluži kā Katoļu Baznīca.

Tūlīt parādīšu, kā ir, kad izskaidrojumu sajauc ar faktiem:

20.gs. sākumā ASV ķīmiķis Midžlijs uzķīmiķo etilēto benzīnu ( benzīns ar svina piejaukumu – palīdz pret detonāciju motorā ). Sāk slimot un mirt etilētā benzīna rūpnīcas strādnieki – aizdomas krīt uz svinu. Pārbaudi uztic ārstam, kurš slimnieku urīnā svinu neatrod. Tas nu ir FAKTS – slimnieku urīnā svina nav. Tiek izdarīts SECINĀJUMS – benzīns nav vainīgs. Patiesībā tieši tāpēc benzīns ir vainīgs, ka svinu urīnā neatrod – svins uzkrājas audos, ko bojā, un ar urīnu neizdalās.

Gan jau ķeceris žurnālists atradīs citu darbu. Bet faktus var izskaidrot dažādi.

Lai laikmets domā kvantos.
Latvieši liek sienu pantos.
Latvieši liek dzejas pantos.
Tas gadsimtos mantots,
Ierakstīts latviešu sejas pantos

(Ansis Epners).

Atļaušos teikt, man pie kājas, ko domā zinātnes filozofija – neapšaubāmi ir zinātnes fakti, ne viņu tulkojums. Emsis (ne tas, kurš deg zilās liesmās ) teica: „Nemāciet mani dzīvot, ja paši nezinat, kā to darīt.” Emša teicieni man aiz auss.

Zinātnei ir divi neapšaubāmi fakti: SARKANĀ NOVIRZE un RELIKTAIS STAROJUMS.

SARKANĀ NOVIRZE

Ja vilciens no mums attālinās, tā svilpiena skaņa kļūst arvien zemāka. Tas ir Doplera efekts – attālinoties viļņu garums novirzās uz „sarkano” galu.
To pašu var novērot no tālajām zvaigznēm – no tām nākošie gaismas viļņu garumi palielinās, tas ir FAKTS. Dažādām zvaigznēm sarkanā novirze dažāda. No tā tiek SECINĀTS – zvaigznes atrodas dažādā tālumā un tālākās zvaigznes skrien ātrāk.

Uzmanīgs lasītājs būs pamanījis, ka FAKTS ir vienīgi Sarkanā Novirze. Izskaidrojums – zvaigznes attālinās –  ir TEORIJA, kura tomēr, pēc svētās govs principa, „jāuzskata par faktu.”

Bet varbūt no Sarkanās Novirzes fakta var izlocīt arī citādas teorijas? Var gan.

Žurnālā Astrophysics and Space science Troickis raksta:

Sarkanā novirze ir nevis zvaigžņu attālināšanās, bet gan gaismas ātruma samazināšanās rezultāts. Ir pierādījumi? Troickis domā, ka ir: tālajās galaktikās ir apgabali, kuru novērojamā kustība vienam pret otru pārsniedz gaismas ātrumu. Tas izskaidrojams ar to, ka agrāk gaismas ātrums bij lielāks. Mēs redzam senu notikumu ainu.

Sarkano Novirzi var izskaidrot arī vēl savādāk – tā ir staru izkliede kosmiskajā matērijā. Nekāda zvaigžņu attālināšanās vispār nenotiek.
Tikko radies vēl trešais skaidrojums. Daudzām zvaigznēm ir planētas, sistēma, rotējot, vibrē. Tas zemes ķēmiņiem arī izskatās kā Sarkanā Novirze. Būtu labāk paskatījušies tepat Rīgas Domē – tur sarkanā novirze redzama tuvplānā.

RELIKTAIS STAROJUMS

Otrs Lielā Sprādziena pierādījums ir Reliktais Starojums.
Tie ir elktromagnētiskie mikroviļņi, kas atnāk pie mums no visām debesu pusēm.

Tikai viļņi, tikai viļņi
Nāk no visām četrām debess pusēm

(Ojārs Vācietis?)

Starojums radies pašā Visuma sākumā, anihilējoties lielākajai daļai Visuma vielas. Tā apgalvo Lielā Sprādziena teorija, kuru par teoriju nemaz nedrīkst saukt. Kā tā viela un antiviela spēja sadzīvot pirms sprādziena, to jau drīkst pajautāt vienīgi golems.

Reliktā starojuma faktu var izskaidrot ne tikai ar Lielo Sprādzienu:

Šī starojuma novērojamais enerģijas blīvums ir 4,18×10^-13 erg/cm^2

Bet gandrīz tieši tāds pats ir arī ūdeņraž degšanas uz zvaigznēm radītās enerģijas blīvums: 4,37×10^ – 13 erg/cm^2.

Varbūt Reliktais starojums rodas no zvaigznēm, nevis no Lielā Sprādziena, kura pierādījums viņš skaitās?

Un vēl viens bruģakmens svētajai govij: Pārnovu sprādzienos atbrīvojas liels oglekļa daudzums, tas piepilda Visumu ar oglekļa šķiedrām. Šīs šķiedras pārvērš redzamo gaismu mikroviļņos. Varbūt reliktais starojums rodas no izkliedes oglekļa šķiedrās, nevis pēc vienas teorijas, kuru neviens nedrīkst apšaubīt?

Astronoms Uill Sounders, žurnālā Nature: „Tagad mēs esam palikuši bez jebkādas kosmiskas teorijas. Arī Tumšā Matērija un Tumšā Enerģija neizskaidro galaktiku sakopojumu nevienmērīgumu un Reliktā Starojuma vienmērīgumu.”

Tumšā matērija un enerģija vispār ir tumša bilde. Mēs spriežam par Visumu, pazīstot tikai 4% no tā. Mēs spriežam par ģenētiku, zinot, ko dara tikai 3% gēnu. Mēs atbalstāmies pret 3 un 4 procentīgām teorijām, kā pret mūra māju.

„Skaties, ka tā māja tev nesabrūk, un brukdama tevi neaprok,” – atgādina sev golems. „Labāk atbalstīšos pret Grāmatu, tā vismaz ir kanonizēta.”

Lēģeru Šambala

„Iekārtas virvēs, kā plēsīgi zirnekļi, karājas teltis. Blakus tām melni laukumi, vai nu atkritumi, vai miruši dzīvnieki. Sausais gaiss aizkavē smirdoņu… Cik ļoti atšķiras Tibeta tuvumā…

Katrā nometnes vietā tas pats. Ja apstāsimies pie vienkārša aila, nepatikšanu nebūs. Ja ciematā dzīvos rajona vecākais, jārēķinās ar nepatīkamām sarunām. Bet ja būsiet nokļuvis pie dzonga vai klostera, variet gatavoties uz arestu.” (Nikolajs Rērihs, lieliskā Transhimalaju ekspedīcijas dienagrāmata Алтай – Гималаи).

Tibetā neesmu bijis, bet tāspuses stepēs gan. No tuvējām lopu fermām patālāk izgāztas mirušu teļu kaudzes. Latvijā būtu smirdoņa, bet turienes sausajā gaisā ne mušu, ne smirdoņas. Izkaltušās ādas ap ribām varētu skanēt kā bungas.

Arī ar ciemata vecāko nepatikšanas, gluži kā Rēriham. Esam nobraukuši pa upi ar paštaisītu plostu. Ciematā maršruta autobuss, tas mūs aizvedīs atpakaļ. Bet ciemata vecākais „tut kak tut”: kādu ļaužu, kāpēc. Nelīdz rādīt uz plostu un mugursomām. Par laimi ciematā, savas Šušenskas trimdas laikā, ir viesojies Ļeņins – aiz gara laika braucis strīdēties par kapitālismu ar vietējo cukurrūpnieku. Smagā artilērija der – ja esam svētceļnieki pa Ļeņina vietām, tad vecākais atšujas. Līdz Šušenskai 30 kilometri.

Citēju Rērihu:
„Bonu klosteri – ticība naidīga budismam. Melnajā ticībā, tāpat kā „melnajā mesā,” precīzi atkārtojas rituāli, tikai uz otru pusi. Ja budisti iet procesijā no kreisās uz labo, tad  bon–po to dara pretējā virzienā. Ja budistu ugunskrusts griežas pa saulei, tad bonu krusts griežas pretējā virzienā… Viņiem pašiem savs svētais, Budas vietā, un tam tieši tā pati Gautāmas biogrāfija… Bonas neļauj budistiem apmeklēt viņu klosterus, un neatzīst ne dalai–lamu, ne taši–lamu. Toties viņi ir laipni pret sveštautiešiem, jo domā, ka tiem ar budismu nevar būt nekāda sakara.”

Jau trīsreiz man gadījies nopirkt Povēra un Beržē paplāno grāmatiņu „Magu rīts” (krieviski Utro magov). Viņa bij atrodama ap Centrāltirgu uz grāmatu galdiem, brūngani vāki ar Hitlera bildi. Bez daudz kā cita autori apgalvo, ka pirmskara Hitleram  bijuši garīgi kontakti ar Tibetas bonām. Tibetieši it kā esot piedalījušies nacistu pētniecisko institūtu „Ananerbe” darbā, un Vācijas lidmašīnas lidojušas uz Tibetu.

Visas trīs grāmatiņas man ir aizgājušas „garu ceļu” – vienu uzdāvināju, citu iedevu palasīt. Precīzāk nevaru apskatīties, kur gan tās lidmašīnas tur varēja nosēsties. Nu bet Hitlera svastika griežas uz pretējo pusi, tas nu ir fakts.

Labi, tās melnās vai sarkanās cepurītes ir agresīvas, tas jau redzams pēc krāsas. Budistu cepurītes ir dzeltenas. Citēju Rērihu, un tas ir par budistiem:

„Nesaprotami, kāpēc dzongeni (Tibetas cietokšņu valdnieki) cenšas sevi parādīt no visatbaidošākās puses: ”Skatieties, lūk, cik mēs netīri, smirdīgi, nezinoši un melīgi.” Tauta stāsta par Lhasas (galvasilsēta) valdnieku briesmīgas lietas… Laba ir tikai senā Tibeta – drupas un senie torņi,  tos cēluši citādi cilvēki. To cēlāji zināja gan par Geser–hanu, gan par Šambalas valdnieku…

Kad ļaudis melo, kāda aprēķina dzīti, to vēl var saprast. Kad melo tāpat vien, kļūst galīgi nesaprotami. Ko tikai tibetieši nestāsta viens par otru, par valdniekiem, par dalai–lamu. Pat apprecinājuši dalai–lamu ar kādu mūķeni, pierakstījuši viņam mūku un ierēdņu nogalināšanu…”

Vēl citēju Rērihu:

„Gudri lamas vaicā: Ja daļai – lama ir Avalokitešvaras pastāvīga iemiesošanās, kā tad saprotams, ka viens dalai–lama ir augsta prāta cilvēks un dzīvo nevainojami, bet nākošais aiz viņa ir plānprātiņš un pat noziedznieks?”

Vēl Rērihs:

„Sakiet, tieši kādi sasniegumi, kādi spēki rāda tibetiešu pārākumu pār citām tautām. Kādos panākumos Tibeta var pielīdzināties Indijai?… Ar kādu spēku var lepoties Tibeta, ja pat pirmo budas tēlu tā ir saņēmusi no Nepālas un Ķīnas?”

Es arī to nezinu. Varbūt Jurga Ivanauskaite zina. Bet vai viņas piedzīvojumi nebeidzās Nepālā?

Es toties zinu, ka Rērihs ir, ja labi pievilks aiz matiem, gandrīz vai latvietis – zviedru kara laikā viņa sencis aizķēries Krievijā, nomājis muižiņu starp Grobiņu un Aizputi. Vectēvs strādājis Tukumā, vēlāk Rīgā. Pats Nikolajs bērnībā gājis Doma baznīcā klausīties ērģeles. Vēlāk, studējot Pīterī, draudzējies ar Purvīti un Rozentālu. Atpūties Rīgas jūrmalā. Nav brīnums, ka sava Transhimalaju ceļojuma laikā, kaut kur Omskas pusē saticis latviešu sarkano strēlnieku, 1926–tajā gadā Rērihs raksta:

„Un lūk, latvietis, pulka komandieris… Šis varenais (грозный – burt. “draudīgais”) latvietis ir tīrākās raudzes komunists. Ar viņu patīkami runāt  par matērijas evolūciju. Tas nav truls darvinists, bet īsts meklētājs un patiesības cienītājs.”

Jā, vēl nebija bijis ne  37-tais, ne 38-tais  gads. Abi sarunu biedri visu jauno Padomiju varēja turēt par Šambalu. Dzīvodams Indijā, Rērihs tā varēja domāt līdz nāvei (1947.g.).  Bet  manā rīcībā ir viena brošūras biezuma grāmatiņa, kura sākas ar veltījumu Helēnai Rērihai. Autoru pazinu personīgi – prominents rērihietis, par to arī septiņus gadus nosēdējis Staļina Šambalā. Spriežot pēc viena teikuma, grāmatiņa rakstīta pārdesmit gadus pēc atbrīvošanas no lēģera. Lūk, kas tur lasāms:

„Vajag godāt to skolotāju, kas iestaigā jaunus ceļus. Ziemeļu Zemes ļaudīm ir labs piemērs – viņu skolotājs Ļeņins. Katrs viņa solis, katrs viņa vārds nesa jaunas vēsts zīmogu.

Un vēl: Ļeņins izņēma no apgrozības personīgo īpašumu – briesmīgās važas.”

To raksta cilvēks, kuram pašam, „izņēma briesmīgās važas” –  tai skaitā Rēriha oriģinālgleznu kolekciju, no kurām daļa bij pirktas, daļa – paša Rēriha dāvinātas. Pēc rehabiliācijas gleznas netika atdotas.

Ja cilvēkam neatver acis lēģeru Šambala acu priekšā, kā tad var neticēt Šambalai tai, kuru neviens nav redzējis?